Mārtiņš Bērziņš, Rīgas Kultūru vidusskolas direktora vietnieks informātikas jautājumos, no 2009. gada rudens pusotru gadu studēja Naruto Pedagoģijas Universitātē

1. Kādēļ Jūs izlēmāt pieteikties minētajai stipendijai? Kāda bija Jūsu motivācija?
 Laikam jāatzīst, ka man patīk mācīties, pats process – iegūt jaunas zināšanas, pētīt, apmeklēt lekcijas. Tādēļ, pēc maģistrantūras beigšanas ātri pienāca brīdis, kad sāku just, ka ar darbu vien nepietiek, ka gribās turpināt studijas. Domāju par turpināšanu doktorantūrā, par pilnīgi citas jomas studijām, līdz vienā dienā ieraudzīju informāciju par Japānas vēstniecības Latvijā izsludināto konkursu studijām Japānā.
 Japāna kā iespējamā studiju vieta netika izvēlēta gluži nejauši, jo interese par Japānu un vēlme iepazīt šo zemi tuvāk man ir bijusi jau sen. Arī mana darba vieta ir saistīta ar japāņu valodu un kultūru, jo strādāju Rīgas Kultūru vidusskolā, kurā skolēniem ir iespēja mācīties japāņu valodu, kuru māca skolotāji no Japānas.
 Mana pamatspecialitāte ir skolvadība, kuru Latvijā esmu studējis 7 gadus, 2 no kuriem maģistrantūrā, kā arī, darba pieredze ir cieši saistīta ar skolvadību. Zinot Japānas izglītības indikatoru augstos reitingus, gribējās uzzināt kādā veidā tiek panākta tik augsta izglītības kvalitāte un salīdzināt Japānas un Latvijas izglītības vadības sistēmu.

2. Kā Japānā gūtā pieredze ietekmē Jūsu profesionālo darbību un ikdienas dzīvi?
 Pēc atgriešanās Latvijā, faktiski uzreiz atgriezos darbā. Pusotra gada laikā daudz kas bija izmainījies, līdz ar to, darbs bija kļuvis interesantāks. Būtiskākais, kas ir mainījies manā ikdienas darbā ir tas, ka spēju sazināties japāņu valodā, kas noder ikdienā komunicējot ar japāņu valodas skolotāju, kā arī draugiem, kas palika Japānā; notiek sadarbība ar Japānas vēstniecību Latvijā – skolā ir noorganizēti ar japāņu kultūru un tradīcijām saistīti pasākumi, piemēram, tējas dzeršanas ceremonija, origami, kā arī, apmeklēju vēstniecības organizētos pasākumus. Kopā ar japāņu valodas skolotāju organizējām japāņu valodas nedēļu skolā, kuras ietvaros bija tiešsaistes konference ar Hirošimas Miera memoriāla muzeju; no Japānas tika uzaicināts Budistu mūks, kurš iepazīstināja skolēnus ar Japānas reliģiju; skolēni mācījās gatavot japāņu ēdienus, skatījās japāņu filmas u.c.
 Uzskatu, ka man ir ļoti paveicies, jo arī pēc atgriešanās no Japānas, man ir iespēja ikdienā, savā darba vietā sastapties ar šīs valsts kultūru, runāt japāņu valodā, iepazīstināt ar šo valsti arī savas skolas skolēnus, jo iepazīstot šo valsti un kultūru vairāk, tā man ir kļuvusi vēl tuvāka.

3. Vai sastapāties ar kādām grūtībām uz pusotru gadu pametot dzīvi un darbu Latvijā?
 Darba ziņā pamest Latviju grūtību nebija, jo mans darba devējs bija saprotošs un piešķīra mācību atvaļinājumu uz šo laiku, līdz ar to, darba ziņā neko nezaudēju, jo atgriezos tajā pašā pozīcijā. Ir tikai ieguvumi – jauna pieredze, zināšanas, valoda, draugi un kontakti Japānā un visā pasaulē.
 Sākumā, protams, bija šaubas un neziņa, jo tāla zeme un pusotrs gads likās diez gan ilgi, bet priecējos, ka toreiz pieņēmu pareizo lēmumu.

4. Kā Jums izdevās adaptēties studijām un dzīvei Japānā, ņemot vērā, ka pirms došanās uz Japānu Jums tikpat kā nebija japāņu valodas priekšzināšanu?
 Pirms došanās uz Japānu tiešām nebija nekādu japāņu valodas priekšzināšanu un šķita, ka šī ir ļoti grūta valoda, bet bija vēlme to apgūt. Arī pārējie kursa biedri (kopā bijām 9 no dažādām valstīm) bija tieši tādā pašā pozīcijā.
 No sadzīviskā viedokļa pašā sākumā palīdzēja tas, ka Tokušimā dzīvoja Dace - studente no Latvijas (tā sagadījās, ka bijām izvēlējušies vienu universitāti), viņa sākumā daudz palīdzēja ar pirmās nepieciešamības lietām un padomu, jo bija tur nodzīvojusi jau gadu.
 Ļoti daudz palīdzēja arī tas, ka mēs kursa biedri ātri sadraudzējāmies savā starpā, uz lekcijām braucām kopā, konsultējāmies par mājas darbiem, viens otru arī morāli atbalstījām, arī izklaides neizpalika.
 Lai arī pirms braukšanas uz Japānu cienīju japāņu ēdienus – tos, kas ir pieejami šeit Latvijā, bija bažas par to vai būs problēmas ar pārtiku dzīvojot Japānā. Izrādījās, ka nebija uztraukumam pamata, jo garšoja gandrīz viss, bet ir jāatzīst, ka ēdiens ir specifisks, bet ļoti kvalitatīvs un garšīgs. Tagad, esot Latvijā man vairāk pietrūkst īsta japāņu ēdiena, nekā pietrūka latviešu ēdienu dzīvojot Japānā.
 Pirmais pusgads bija intensīvas japāņu valodas studijas, kas man ļoti patika, jo bija ļoti labi pasniedzēji un programma bija izplānota tā, ka pēc pirmajiem 3 mēnešiem jau varēja izdzīvot ar tām pamata japāņu valodas zināšanām, piemēram, iepērkoties vai dodoties ceļojumā. Svarīgākais ir lekcijās iegūtās zināšanas pēc tam izmantot komunikācijā un dzīvojot tajā vidē tas bija viegli, jo nebija grūtību atrast cilvēku, ar ko runāt japāņu valodā.
 Japāņi ir ļoti izpalīdzīgi un sirsnīgi cilvēki, nebija grūti iegūt japāņu draugus, kas ir ļoti svarīgi, jo tādā veidā var labāk iepazīt kultūru, sadzīvi, uzlabot valodu utt.
 Kas attiecas uz universitāti, viņi ļoti rūpējas par starptautiskajiem studentiem – bez palīdzības ikdienas lietās, tika rīkoti pasākumi, kas saistīti ar Japānas kultūru un tradīcijām, tikām vesti dažādās ekskursijās u.c.
 Japāna, manuprāt, ir ideāla valsts, kur dzīvot – sakārtota un ļoti droša vide (viena no drošākajām valstīm pasaulē), patīkami, godīgi cilvēki, skaista daba. Mana dzīvesvieta bija apmēram Japānai pa vidu – netālu no Osakas un Kobes, pilsētā vārdā Tokušima un vēlāk Naruto. Vasarās okeānā varēja sērfot, ziemā zemākā temperatūra 0 grādi, bet kalnos bija sniegs un varēju nodarboties ar savu mīļāko hobiju – snovbordu.
 Izmantojot visas iespējas, ko sniedz universitāte, šīs studijas un šī zeme, pusotrs gads pagāja bez grūtībām un ļoti ātri.

5. Ko jūs novēlētu tiem Latvijas pedagogiem, kuri šogad apsver iespēju pieteikties minētajai stipendijai?
 Atzīšos, ka ļoti nožēlotu, ja būtu palaidis garām iespēju pusotru gadu būt tur – Japānā, dzīvot, mācīties, ceļot, iepazīties ar daudz interesantiem cilvēkiem un atklāt sev to, kas savādāk, iespējams, nekad nebūtu izdevies.
 Šī pusotra gada laikā esmu piepildījis divus savus sapņus – apceļojis Japānu no dienvidiem līdz ziemeļiem un pabijis arī sapņu zemē Austrālijā. Kā arī, īstenojis divas lietas, ko savas dzīves laikā vēlas izdarīt katrs japānis – uzkāpt Fuji kalnā un paveikt Shikoku 88 tempļu svētceļojumu.
 Piedāvātā stipendija noteikti ir lieliska iespēja, kas ir jāizmanto. Pusotrs gads patiesībā ir ļoti īss laiks, bet tās iespējas un pieredze, ko var gūt ir ļoti liela un to nav iespējams iegūt esot šeit.
 Katram mums ir savi nepiepildītie sapņi, paskatieties apkārt, var būt iespējas tos piepildīt ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Novēlu Jums pastiepties un aizsniegt.
 Sīkāk par manu Japānas pieredzi emuārā http://martinsberzins.wordpress.com